Pieminot Pāvilu Johansonu, acu priekšā redzu klusu, pat biklu vīrieti ar mazu smaidu uz lūpām. Smaids ir laipns, zinātkārs, aicinošs. Acīs nojaušama izpratne — un mīlestība — pret cilvēkiem vai drīzāk pret cilvēcisko kopumā. It kā viņš gribētu kaut ko izdibināt un vienlaikus nekas nespētu viņu pārsteigt. Taču, redzot viņu uzstājamies publikas priekšā un dziedam uz skatuves, biklums pārvēršas pārliecībā. Viņam ir ko teikt, un viņš nebaidās to darīt.
Pāvils Johansons bija skolotājs, mūziķis un dzejnieks. Viņš dzimis 1947. gadā Stokholmā un ir divu ievērojamu latviešu literātu vienīgais bērns. Māte — dzejniece un tulkotāja Veronika Strēlerte, tēvs — kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons. Būdams otrās paaudzes trimdas bērns, viņš uzauga divās kultūrās — latviešu un zviedru. Sākumā ģimene dzīvoja Stokholmas priekšpilsētā Hēgerstenā, kur apkārt bija vairākas citas latviešu ģimenes. Vēlāk Johansonu ģimene iegādājās māju netālajā Huddingē.
Ieguvis pedagoģisko izglītību, viņš ikdienā strādāja par skolotāju, cita starpā mācot zviedru valodu. Viņš bija arī latviešu valodas skolotājs. Skolēniem, kuru mājas valoda ir latviešu, bija un joprojām ir tiesības apgūt savu mājas valodu skolā. Tā reizi nedēļā Pāvils nāca uz manu zviedru skolu, lai nelielā skolēnu grupā mācītu latviešu valodu. Prātā palicis rotaļīgais veids, kā viņš to darīja — tik atšķirīgs no pienākuma un nopietnības izjūtas, kādu sestdienās latviešu skolā nereti radīja vecākās paaudzes skolotāji. Vēlāk Pāvils pats kļuva par Stokholmas latviešu skolas direktoru un, iespējams, arī tur saviem skolēniem lika rakstīt dzeju, izmantojot pēc iespējas mazāk vārdu.
Pāvils bija arī mūziķis. Te atmiņas un iespaidi savijas. Pāvils uz skatuves Latvijā — pirmoreiz kā viesis 1988. gada „Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertā, kur viņš muzicēja kopā ar grupu „Ludvigs dzird” un brāļiem Grašiem. Toreiz šo uzstāšanos nevarēja skatīties internetā vai kādā citā digitālā kanālā, taču latviešu sabiedrībā par to runāja — tas bija liels notikums. Trimdas mūziķi nostājās plecu pie pleca ar Latvijas mūziķiem.
Bija arī cits Pāvils — tas, kurš pieklusinātā balsī dziedāja savas ģitāras pavadījumā. Viņš izpildīja gan paša sacerētas dziesmas, gan melodijas ar mātes Veronikas Strēlertes dzejas vārdiem, gan arī paša latviskotas pasaulslavenu rokmūziķu dziesmas.
Mūzika bija viens no galvenajiem veidiem, kā Pāvils veidoja un izteica savu identitāti. Tas sākās jaunībā, kad viņš kopā ar draugiem Juri Kronbergu un Jāni Zālīti sāka spēlēt rokmūziku latviešu valodā. Pirmā grupa bija „Pagrab Kratītāji”. Tai pievienojās brāļi Uldis un Austris Graši, un grupa pārtapa par „Saules Brāļiem”, kas uzstājās latviešu sarīkojumos Zviedrijā un ar nosaukumu „The Ladykillers” spēlēja arī Zviedrijas klubos.
Pēc grupas izjukšanas trīs sākotnējie dalībnieki izveidoja grupu „Dundurs”. Tās nosaukumu ierosināja Pāvila māte Veronika Strēlerte. Grupa izdeva četras skaņuplates: „Vilcienā” (1969), „Reiz agrā rītā izgājām” (1972), „Zilais karuselis” (1974) un „Dzīves ratiņš” (1978). Pirmajos trīs albumos bija latviešu valodā izpildītas dziesmas, tostarp pašu dalībnieku sacerētas kompozīcijas un oriģināli mūzikas aranžējumi. Pēdējā albumā bija iekļautas Alfrēda Vintera dziesmas.
Liels notikums grupas dzīvē bija koncerti trimdas latviešu Dziesmu svētkos Ķelnē 1973. gadā. Divi izpārdoti koncerti! Pēc grupas darbības beigām 1978. gadā Pāvils turpināja muzicēt kā solodziedātājs un 1985. gadā izdeva soloalbumu „Pāvils Johansons dzied savas dziesmas”. Viņa skaisto tenora tembru varēja dzirdēt arī Stokholmas latviešu korī, dažādos ansambļos un zviedru korī „Hägerstens motettkör”, kura repertuārā galvenokārt bija mūsdienu komponistu mūzika.
Ja skolotāja darbs bija ikdienas maize un mūzika — viens no veidiem, kā izpaust savu identitāti, tad dzeja, šķiet, bija viņa sirdslieta. Pāvils ir trīs dzejoļu krājumu autors. Pirmais, „Sudraba ceturksnis”, iznāca 1968. gadā, kad viņš bija vēl pavisam jauns. Tam sekoja „Patskaņi un līdzskaņi” (1976), bet trešais krājums „Paisums un bēgums” iznāca Latvijā 2016. gadā.
Viņa dzeja ir iejūtīga un vērojoša, reizēm pašironiska, bet tai cauri vijas humānisms. Tajā sastopamas arī filozofiskas pārdomas par cilvēka vietu pasaulē un kritisks skatījums uz sabiedrību. Pāvilu interesēja cilvēka iekšējā pasaule, attiecības ar citiem un indivīda vieta mainīgajā laikmetā.
Viņš strādāja arī pie jauna dzejoļu krājuma, taču tas palika nepabeigts. Pāvils Johansons aizgāja mūžībā 2024. gada aprīlī, atstājot dzīvesbiedri Lottu Bonneri un dēlu Niklāvu Johansonu no pirmās laulības.
Tā kā Pāvils bija divu ietekmīgu kultūras personību dēls, vēlākajos gados viņu bieži aicināja dalīties atmiņās un stāstos par vecākiem. Kā tad īsti noritēja dzīve kopā ar šiem abiem intelektuāļiem? Pāvils labprāt dalījās atmiņās, taču vienmēr saglabāja savu neatkarību un personisko integritāti. Iespējams, viņš bija mācījies no mātes, man šī līdzība šķita izteikta.
Pēdējo reizi dzirdēju viņu uzstājamies 2022. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā seminārā „Veronika Strēlerte un divi Johansoni”, kas bija veltīts dzejnieces simtgadei. Saglabājušies daži zīmīgi pieraksti. Runājot par dzīvi divās valodās un kultūrās, Pāvils teica:
„Es nekad to neesmu izjutis kā nastu. Latviešu puse arvien bija tik dabīga. Tas vienkārši bija pašsaprotami. Nekad te neesmu izjutis kādu sadursmi.”
Viņš pārdomāja arī valodas un domāšanas saistību. Valoda esot atkarīga no vides — Latvijā viņš domājot latviski, Zviedrijā zviedriski, bet klusumā ar sevi valodas savijoties.
