Žanis Fonzovs

Par šiem jaunekļiem toreiz runāja kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja viņus drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Uz viņiem akli paļāvās. Laiva simbolizēja glābiņu un drošību. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi” (Valentīne Lasmane, “Pāri jūrai”).

Viens no šiem sargeņģeļiem bija Robežnieks, īstā vārdā ŽANIS FONZOVS. Viņam 14. martā atzīmējam 105. jubileju.

Žanis Fonzovs piedzima Mērsragā. Jau 16 gadu vecumā viņš sāka braukt jūrā. Dienēja armijā, tad iestājās jūrskolā mehānikas nodaļā un vasarās strādāja uz kuģa, līdz dzīves plānus mainīja vēstures pagriezieni. Pēc Latvijas okupācijas un vecākā brāļa aresta skolu nācās pamest, un Žanis kļuva par zvejnieku.

Tad 1944. gada vasarā Latvijā no austrumiem atgriezās Sarkanā armija, un Kurzemes krastā sāka pulcēties ļaudis, kas cerēja paglābties no komunistiem. Žanis Fonzovs bija uz “tu” gan ar jūru, gan laivu motoriem. Viņš kļuva par vienu no sargeņģeļiem pārcēlājiem.

Pazīstams ar segvārdu Robežnieks, viņš veica 28 bīstamus, pārdrošus braucienus pāri Baltijas jūrai no Kurzemes krasta līdz Gotlandei. Izbraukšana vienmēr notika tumsas aizsegā, lai izvairītos no vācu krasta apsardzes. Tālāk jūrā bēgļus no ūdens un gaisa apdraudēja krievu spēki – zemūdenes, torpēdkuģi un bumbvedēji. Cilvēku un mantu pārpildītajām laivām bīstami bija ne tikai augstie viļņi rudens vētrās, bet arī piekrastes sēkļi; tāpat varēja sabojāties motors vai ūdens sūknis.

Bēgļu pārvešanas procesu organizēja Latvijas Centrālā Padome (LCP) un atbalstīja Zviedrijas valdība un ASV Kara bēgļu fonds, taču pārcēlāji par savu bīstamo, smago darbu nesaņēma atalgojumu. Vēl vairāk – tiem, kas līdzīgi Žanim izvēlējās palikt Zviedrijā, nepiešķīra bēgļa statusu, kas būtu nodrošinājis vismaz nelielu valsts atbalstu pirmajos gados svešatnē.

Žanis Fonzovs par smagajiem braucieniem: “Dažreiz pēc negulētām naktīm un visām nebūšanām ar streikojošiem motoriem gribējās tikt pie atpūtas, bet tad iedzērām un uzrāvām pa dziesmai kopā ar Laurentu un citiem, – un, skat, biju jau apsolījis Laurentam sēsties atkal pie stūres.” (Laurenta īstais vārds – Eduards Andersons.)

Laikabiedri atceras, ka Žanis bijis ļoti komunikabls un mācējis iedrošināt cilvēkus visgrūtākajos apstākļos. Pārliecināšanas spējas izmantotas arī tajā vienā reizē, kad pie Lielirbes laivu “Zvejnieks” ar trīs vīru apkalpi, tai skaitā arī Žani Fonzovu, notvēra vācieši. Pratināšanā Žanis stāstījis, ka ir bēglis ceļā uz Vāciju, tikai “gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ”. Šī vai cita iemesla dēļ vīri atbrīvoti, tikai bijis jāsolās, ka nekad vairs nebrauks uz Zviedriju. Protams, braucieni turpinājās.

Kad 1990. gadā Žanis Fonzovs aizgāja mūžībā, Valentīne Lasmane (LCP) viņam veltīja šādus vārdus: “Nebija daudz tādu vīru kā Žanis, kas droši un ātri izšķīrās par savu uzdevumu, nešaubīdamies par tā mērķi – palīdzēt saviem tautiešiem nonākt drošībā, zinādams, ka tas ir viņa – jūras un zvejas vīra – pienākums pret dzimteni.”

Paldies Žaņa Fonzova meitai Dzintra Fonzovs Thornqvist par palīdzību materiāla sagatavošanā.

Avoti:

Latvijas klusie varoņi, Žīgure, Lūse, Bolšaitis. Vesta LV, 2017.

Pāri jūrai, Valentīne Lasmane. Memento, 1993.