Jānis Ģērmanis -

JĀNIS ĢĒRMANIS piedzima 1889. gada 28. februārī Rīgā. Mācījās Dubura dramatiskos kursos un vairākas sezonas spēlēja Rīgas Jaunajā teātrī.

Pirmajam pasaules karam sākoties, viņš bēga uz Vitebsku (1915), kur tūlīt noorganizēja latviešu teātri kolonistiem un bēgļiem, uzvedot Aspazijas Vaideloti ar Rīgas teātra kostīmiem, kā arī citas lielas lugas. Vitebskas Latviešu teātris drīz ieņēma trešo vietu starp “bēgļu teātriem” – aiz Pēterpils un Maskavas. Rīgā Ģērmanis atgriezās 1919. gadā un dažus mēnešus spēlēja Strādnieku teātrī.

Ģērmanis piedalījās Latvijas Nacionālā teātra (LNT) dibināšanā un ieguva Rīgas publikas ievērību, tēlojot Edgaru LNT atklāšanas iestudējumā, Blaumaņa Ugunī (1919).

Ģērmanis kļuva par vienu no pazīstamākajiem LNT aktieriem. Viņš bija pirmais Jāzepa lomas attēlotājs Raiņa lugā Jāzeps un viņa brāļi pirmajā iestudējumā (1920). Šī paliek Ģērmaņa ‘mūža loma’.

Aspazija par Ģērmaņa Jāzepu jūsmīgi rakstīja:

“Tēlotājs bij atradis lomu, kurā viņš dzīvoja, un lugas rakstītājs – tēlotāju. Noskatījusies viņā nepilnu stundu, es tūdaļ kategoriski pieprasīju, lai šis nepazīstamais aktieris, kuram loma tikai tā blakām bij iedalīta, tiktu pielaists kā pirmais Jāzepa tēlotājs, un līdz ar to viņam uzticēts lugas liktens uz skatuves. Man nebij ne mazāko šaubu, ka man priekšā atrodas mākslinieks, liels mākslinieks, kuram daba visas dāvanas bij devuse no pirmās rokas.”

Pēc Jāzepa lomas Jānis Ģērmanis ir pirmais atveidotājs vairākām Raiņa lielajām lomām – Ventam lugā Krauklītis, Totam – spēlmanim lugā Spēlēju dancoju, vēlāk arī Iļjam Muromietim.

Jāņa Ģērmaņa uzmudinājumi ietekmēja Raiņa izšķiršanos pieņemt Nacionālā teātra direktora posteni.

1944. gadā Ģērmanis devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur viņš noorganizēja latviešu teātri Minhenē. Ar laiku viņš izceļoja pie dēla uz Zviedriju (1948), kur strādāja kā arhīva darbinieks un kā transportdarbinieks Stokholmas stacijā.

Ierodoties Stokholmā, Ģērmanis tūlīt iesaistījās latviešu teātrinieku darbā. Jau 1948. g. viņš vadīja režiju un tēloja galveno lomu Valdemāra Kārkliņa lugas Sarkanvīns pirmiestudējumā. Tajā pašā gadā Ģērmanis iestudēja arī Mārtiņa Zīverta lugu Ķīnas vāze.

Par izrādi “Ķīnas vāze” redaktors Jānis Grīns raksta:

“Mums te Stokholmā ir pirmklasīgs dramatiķis (Zīverts), pirmklasīgs aktieris (Ģērmanis), rutinēts provinces aktieris (Murjāns), daži dramat. kursu absolventi vai bijušie audzēkņi, daži teātra mākslas entuziasti.” (Latvju ziņas, 1.12.1948)

1949. gadā Stokholmas teātrinieki atzīmēja Jāņa Ģērmaņa 40 darbības gadus teātrī, kā arī viņa paša sešdesmito jubileju, izrādot Strindberga Jūlijas jaunkundzi, Ģērmaņa režijā ar Niklāva Strunkes dekorācijām un ar jubilāru pašu galvenajā lomā.

“Te atmirdzēja kas no viņa slavenā Edgara (Blaumaņa Ugunī) tēlojuma.” (Jāņa Grīna recenzija, Latvju Ziņās [?]).

Izrāde tika aprakstīta arī zviedru presē.

1950. g. Ģērmanis vadīja režiju Mārtiņa Zīverta jaunās lugas Tvans pirmiestudējumam. Ģērmanis tēloja Meisteru Valdemāru, kamēr autors pats spēlēja velna – Dr. Toda – lomu. Izrāde notika kādā Stokholmas Vecpilsētas viduslaiku pagrabā.

Izrādes recenzents V.S. [Veronika Strēlerte?] par “Tvana” iestudējumu:

“Tik ideālu skatuves un skatītāju telpas atrisinājumu ilgi nebijām pieredzējuši. Skatītāji arī nejutās kā oficiālas teātŗa izrādes apmeklētāji, bet kā viesi senlaicīgā namā, kur dižciltīgais saimnieks tiem par godu sarīkojis izrādi.” (Latvju vārds 30/3/1950)

Savā mūžā Ģērmanis esot tēlojis vairāk nekā 300 lomas – visvairāk Rīgā, kur viņš bija viens no neatkarīgās Latvijas ievērojamākajiem aktieriem, kā arī Vitebskā, Minhenē un Stokholmā.

Jānis Ģērmanis miris 1965. gada 15. augustā Nakā (Nacka) Stokholmā. Viņš bija precējies ar dziedātāju Augusti Brehmani. Viņa dēls Uldis Ģērmanis bija ievērojams vēsturnieks un politisks komentētājs.

Sagatavoja Juris Rozītis

Avoti: