Ofēlija Sproģere

Literatūrkritiķe, valodniece un vairāku grāmatu sakārtotāja, Ofēlija Sproģere bija dāma ar dziļu  kultūras izpratni. Tā sakņojās klasisko valodu izglītībā, un asais prāts ļāva analizēt latviešu un citu literatūru ļoti plašā redzējumā. Viņa ne tikai regulāri izvērtēja Latvijā un vēlāk svešumā iznākušo latviešu daiļradi, savu kritiku publicējot dažādos laikrakstos un žurnālos, bet arī tulkoja daiļliteratūru no romāņu valodām uz latviešu. Vērīgās acis, zinātkāre un strukturētā domāšana parādās viņas veidotajos citu autoru darbu sakopojumos, galvenokārt svaiņa, literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša rakstos.

Sproģere dzimusi 1915. gadā Maskavā, ierēdņa ģimenē. Dažus gadus vecāka bija 1912. gadā dzimusī māsa Berta, saukta Bitīte. Abas meitenes viena otrai bija tuvas, un tas vēlāk nozīmīgā veidā ietekmēja viņu dzīves.

Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gadā. Ofēlija pabeidza vidusskolu, iestājās Latvijas universitātes filoloģijas fakultātes romāņu valodu nodaļā un studijas beidza 1937. gadā. Kādu laiku viņa strādāja kā latīņu valodas skolotāja Cesvainē un Talsos, bet no 1939. gada vadīja Rīgas pilsētas bibliotēkas manuskriptu un inkunābulu nodaļu. Pēdējā laika posmā pirms došanās trimdā viņa no 1941. līdz 1944. gadam bija Valsts bibliotēkas Rīgas pilsētas bibliotēkas fonda pārzine.

Savu sniegumu literatūrkritikas laukā viņa uzsāka, vēl būdama skolotāja. Tas notika 1938. Gadā, iepazīstoties ar dzejnieku Eduardu Virzu. Dziļā draudzība ilga tieši divus gadus, līdz Virzas nāvei. “Iebraukusi uz divām dienām Rīgā no Cesvaines, kafejnīcā satikos ar Veroniku Strēlerti. Kad jau taisījos iet prom, piesteidzās Virza. Iepazināmies. Un nedaudz minūtēs viņš mani pierunāja uzrakstīt Brīvajai zemei recenziju par tikko iznākušajiem Petrarkas sonetiem Laimas Akurāteres tulkojumā.” (Laras Lapa nr 19, 1980). Savās atmiņās Sproģere apraksta ciešu, biežu saziņu, abpusēju respektu un patiesu draudzību.

Vēl Latvijā Sproģere apprecējās ar vēsturnieku un bibliotekāru Aleksandru Jansonu (1916-1991). Piedzima dēls Mārtiņš. Taču 1944. gadā, dodoties trimdā, vīrs palika aiz dzelzs priekškara, un Vācijas bēgļu nometnē viņa nonāca viena ar dēlēnu un tēvu. Kad radās iespēja atstāt kara izpostīto Vāciju, viņa 1950. gadā pārcēlās uz Angliju, bet 1954. gadā atbrauca dzīvot uz Zviedriju. Upsalā viņu sagaidīja māsa Bitīte ar vīru Jāni Rudzīti. Ar laiku Ofēlijai izdevās dabūt bibliotekāres darbu Upsalas Universitātes bibliotēkas ārzemju grāmatu nodaļā. Līdzīgi kā daudzi trimdas latvieši, paralēli maizes darbam notika intensīvs sirds darbs. Upsalā izveidojās ‘domu smēde’, kas lasīja, domāja, vērtēja, rakstīja, sarakstījās un publicēja. Sakari vērpās ap visu zemeslodi. Rezultāts saglabājies kā raksti un grāmatas – publikācijas par latviešu literatūru, dzeju un prozu, asi un analītiski izvērtējumi ar augstām kvalitātes prasībām. 

Ofēlija Sproģere, lai gan aktīva trimdas latviešu kultūras dzīvē, ne tik bieži bija redzama sabiedriskajā dzīvē, uz sarīkojumiem devās reti un vairāk iespaidus smēlās, apceļojot pasauli. Vēl tagad atceros viņas īpašos, no daudzo izsmēķēto cigarešu dūmiem aizsmakušos smieklus, kad Ofēlija stāstīja par neseno ceļojumu uz Toronto. Kalsnais ķermenis varēja šķist trausls, un tomēr bija skaidrs, ka priekšā stāv stingrs un nelokāms cilvēks.

Tālāk lai “runā” pati Ofēlija:

“Esmu rakstījusi par latviešu literatūru, visvairāk interesēdamās par liriku, par aktuālām parādībām franču un itāliešu literatūrā. Vienmēr esmu mēģinājusi atklāt dzejnieka vienreizības noslēpumu, gan pētot stilu, gan analizējot satura un formas sakarības dzejā, gan skaņu harmoniju un kontrastus. Esmu gribējusi atrast kādu objektīvu pamatu dzejas vērtēšanā, bet jāatzīst, ka, lai gan dzejas darba analīze ir labs pamats tā izprašanai, dzejnieka dziļāko noslēpumu tā nevar atklāt.”

Publikāciju saraksts ir garš. Pati viņa izceļ sevis rediģētos Ed.Virzas rakstus un  J.Rudzīša kopotos rakstus: “Par saviem nopietnākajiem darbiem bez minētās Virzas rakstu rediģēšanas uzskatu J. Rudzīša rakstu savākšanu un sakopošanu; J. Rudzītis ‘Starp provinci un Eiropu’ (1971), ‘Raksti’ (1977) un ‘Tālos ceļos, savos ļaudīs’, (1973).”

Par “Rakstiem” žurnālists un redaktors Kārlis Rabācs rakstīja, ka Sproģere veikusi augstas atzinības cienīgu darbu — trimdas apstākļos bez pilnvērtīgām bibliotēkām savākusi visu latviešu periodiku un bibliogrāfiskos datus ar apbrīnojamu rūpību un panākumiem. (Rabācs, Kārlis. Jāņa Rudzīša raksti. (Laiks, 1979, 7. jūl.)

Sproģeres darbu sarakstu papildina raksti par Ed.Virzas prozas ritmu (Daugava 1938), Veronikas Strēlertes dzeju (Veronika Strēlerte, 1982), Mirdzu Bendrupi (Trauksmainā nemierniece, J.G. N 171) un  Andreju Eglīti (LL, N 29), kā arī viņas veiktais Bokačo Dekamerona tulkojums (1954-55.g.). Taču pēc visa tā ir vēl viens Ofēlijas Sproģeres pēdējais lielais darba ieguldījums, proti valodnieces Edītes Hauzenbergas-Šturmas sarakstes ar Jāni Rudzīti sakārtošana un publicēšana grāmatas formā, “Edītes Hauzenbergas-Šturmas vēstules Jānim Rudzītim” (1991). Tas ir bagāts kultūrvēsturisko un personisko materiālu apkopojums, kuru apstrādāt varēja tikai tāds cilvēks kā Ofēlija Sproģere, zinoša, pētoša, ar interesi un augstām kvalitātes prasībām pret pašas veikumu.

Ofēlija Sproģere no šīs zemes gaitām šķīrās 2002. gadā un ir apbedīta Upsalā blakus  māsai un viņas vīram Jānim Rudzītim.