Ievērojamais minerologs Otto Mellis dzimis 1906. gada 10. martā Pēterburgā, tur arī uzsācis studijas Pēterburgas Universitātes Mineraloģijas-ģeoloģijas nodaļā. 1924. gadā, ģimenei pārceļoties uz Latviju, iestājies Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, ko ar dabaszinātņu kandidāta grādu beidzis 1933. gadā. Vēl studenta gados viņš parādīja sevi kā talantīgu pētnieku optiskās mineraloģijas jomā un ar laiku kļuva par starptautiski atzītu autoritāti.
1935. gadā O. Mellis tika ievēlēts par biedru Somijas Ģeologu biedrībā, bet 1937. gadā – Zviedrijas Ģeologu biedrībā. 1939. gadā Somijas valdība viņam piešķīra Baltās Rozes ordeni.
1936. gadā, veicot Rembates dolomītsmilšakmeņa pētījumus, iepazinās ar studenti, savu nākamo dzīvesbiedri Irēni, ar kuru apprecējās 1939. gadā. Laulībā dzimusi meita Inga.
1944. gadā O. Mellis ar ģimeni devās trimdā. 1944.–1946. gadā viņš darbojās Vācijā Greifsvaldes Universitātē, vēlāk bija ārkārtas profesors Baltijas Universitātē Hamburgā. No 1946. līdz 1949. gadam strādāja Upsalas Universitātē, no 1948. gada paralēli arī Čalmersa Tehniskajā augstskolā Gēteborgā, bet 1949. gadā O. Mellis pārgāja uz Stokholmas Universitāti. 1960. gadā viņš Pasaules Ģeoloģijas kongresā pārstāvēja Zviedrijas ģeologus, kādu laiku bija Zviedrijas Mineralogu biedrības priekšsēdētājs.
Pieminēsim tikai vienu no daudzajiem O. Meļļa zinātniskajiem atklājumiem. Pētot ekspedīcijas “Albatross” iegūtos Vidusjūras dziļjūras iežus, O. Mellim vienam no pirmajiem izdevās apstiprināt tolaik no senām hronikām un Svētajiem rakstiem zināmo, bet zinātnes neatzīto hipotēzi par vulkāniskas dabas katastrofu Vidusjūras reģionā ap 1500. g. p.m.ē. Vēlāk O. Meļļa viedokli apstiprināja citi pētījumi, un tagad Santorines (Tīras) vulkāna izvirdums, tā sprādziens un cunami vilnis ir atzīts vēstures notikums, kas sakrīt ar Minosas kultūras pēkšņo sabrukumu.
Otto Mellis aizgāja aizsaulē 1970. gada 6. septembrī pēc ilgas slimošanas un apglabāts Stokholmas Meža kapos.
Otto Mellis. Latvijas Universitātes muzejs
