Arnolds Pēteris Aizsilnieks

Arnolds Pēteris Aizsilnieks dzimis 1898. gada 21. februārī Grostonas pagastā (mūsdienās Aronas pagasts Madonas novadā). Miris 1982. gada 4. jūnijā Stokholmā, Zviedrijā.

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam mācījās Jēkabpils pilsētas Tirdzniecības skolā. Pēc Latvijas Brīvības cīņu noslēguma līdz 1927. gadam studēja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, kuru pabeidza ar agronoma grādu. Ar Rokfellera fonda stipendiju studijas turpināja ASV un Skandināvijas valstīs, apgūstot arī zviedru valodu. Latvijas Universitātē bija Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes asistents (1931), docents (1936) un profesors (1939). 1932. gadā ieguva tautsaimniecības un tiesību zinātņu doktora grādu. Darbojās arī kā Centrālās savienības “Turība” galvenais direktors. No šī amata viņu atstādināja vācu okupanti.

Aizsilnieks bija Latvijas Centrālās padomes (LCP) loceklis un viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem, darbojās LCP Ekonomikas nozarē. 1944. gada novembrī, naktī no 23. uz 24. novembri, pārpildītā bēgļu laivā viņš devās uz Zviedriju. Kurzemē palika sieva Valija Jurča-Aizsilniece (ar kuru viņš bija apprecējies 1924. gadā), četras meitas un dēls. Ģimenei vairs nekad neizdevās satikties līdz pat Aizsilnieka nāvei 1982. gadā.

Pirmajās dienās Gotlandē Aizsilnieka zviedru valodas zināšanas tika plaši izmantotas – viņš palīdzēja zviedru varas iestādēm sastādīt ieradušos bēgļu reģistru, kā arī sniedza tautiešiem atbalstu dažādu lietu kārtošanā Zviedrijas institūcijās.

Pateicoties jau pirms Otrā pasaules kara izveidotajiem kontaktiem, Aizsilnieks bija viens no pirmajiem, kam tika dota iespēja atstāt Visbijas bēgļu nometni un doties uz Stokholmu. Zviedrijas Patērētāju biedrību savienība Kooperativa Förbundet bija izteikusi vēlmi viņu pieņemt darbā un palīdzēt iekārtoties Zviedrijā. Tā bija ievērojama cieņas izrādīšana no zviedru puses, jo tajā laikā bēgļiem principā bija liegts apmesties galvaspilsētā, un lielākā daļa tika izmitināta provinces apvidos.

Trimdas gados Aizsilnieks aktīvi iesaistījās Zviedrijas latviešu sabiedriskajā dzīvē, uzstājās ar priekšlasījumiem un referātiem. Jau 1945.–1946. gadā viņš vadīja Latviešu vakara ģimnāziju Stokholmā, kas daudziem latviešu jauniešiem ļāva pabeigt vidējo izglītību un uzsākt studijas augstskolā.

Viņš darbojās Latviešu Nacionālā fonda padomē, dibināja studentu stipendiju fondu, bija Latviešu akadēmiskās organizācijas Zviedrijā dibinātājs un goda biedrs, kā arī darbojās žurnāla Brīvība redakcijā. Vairāk nekā trīs gadus viņš vadīja latviešu tautsaimnieku studiju grupu Zviedrijā.

Stokholmas Universitātē viņš atdzīvināja Baltijas institūta darbību, piesaistīja finanšu līdzekļus no Zviedrijas Skolu virsvaldes un noorganizēja lekciju ciklus, kurus vadīja pazīstami latviešu mācībspēki – V. Ginters, A. Švābe, H. Skuja, O. Mellis, A. Johansons, B. Kalniņš un V. Draviņa. Viņš pats organizēja un vadīja arī latviešu vēstures lekcijas Stokholmas Universitātē. Kad 1970. gadā tika nodibināts jauns institūts ar līdzīgu nosaukumu, kas apvienoja baltiešu zinātniekus, Aizsilnieks septiņus gadus darbojās tā valdē.

Aizsilnieks bija arī daudzu zinātnisku publikāciju autors, plaši publicējās zviedru kooperācijas žurnālos, lasīja lekcijas un sarakstīja vairākas grāmatas zviedru valodā par tā dēvēto “kooperāciju” PSRS. 1979. gadā Daugavas apgādā tika izdotas viņa atmiņas par Latvijā pavadītajiem gadiem – “Dzīves šūpotnes”.

1968. gadā Daugavas apgādā tika publicēts Aizsilnieka fundamentālais darbs “Latvijas tautsaimniecības vēsture. 1914–1945”, kas izraisīja plašu polemiku latviešu trimdas akadēmiskajās aprindās.

Savā darbā Aizsilnieks konsekventi aizstāvēja brīvā tirgus principus, kas tālaika Zviedrijas sociāldemokrātiskajā vidē tika uztverti kā neparasti un pat šokējoši. Viņš uzskatīja, ka mazām valstīm jāizvairās no “diriģētas” saimniecības, iestājās pret birokrātijas un politiķu iejaukšanos tautsaimniecībā, kā arī asi kritizēja tarifus un valsts monopolus. Pēc Aizsilnieka domām, korupcija rodas brīdī, kad valsts atkāpjas no brīvā tirgus principiem un sāk aktīvi iejaukties saimnieciskajos procesos.

Lai gan šādi uzskati bija pieņemami daudziem ekonomiski liberāli noskaņotiem trimdiniekiem, Aizsilnieka kritika par agrāro reformu un tā dēvētajiem “labajiem Ulmaņlaikiem” izraisīja pārsteigumu un neapmierinātību. Viņš uzsvēra, ka agrārā reforma savu ekonomisko mērķi nekad nav sasniegusi, jo izveidotās saimniecības bijušas pārāk mazas, lai nodrošinātu efektīvu ražošanu. Tāpat Aizsilnieks izteica hipotēzi, ka Latvijas tautsaimniecības atkopšanās pēc Vispasaules ekonomiskās krīzes 1929. gadā būtu varējusi notikt ievērojami ātrāk, ja lata devalvācija tiktu veikta jau 1932. gadā, nevis 1936. gadā, un šādā gadījumā Ulmaņa apvērsums, iespējams, pat nebūtu noticis. Viņš arī pauda uzskatu, ka Ulmaņa laika ekonomikas “latviskošana” lielā mērā sagatavojusi pamatu vēlākajai komunistiskajai nacionalizācijai Latvijas PSR. 

Prof. Andrievs Ezergailis savā recenzijā par Aizsilnieka kapitāldarbu raksta:

“Viens no autora nolūkiem, šķiet, ir bijis radīt kontroversiju. Viņš nav mēģinājis būt populārs. Aizsilnieks cenšas mūs vienmēr izglītot – vienmēr pieņemot profesorisku oponenta viedokli.”

Vēres

Jāņis Āboliņš: Prof. Arnolds Aizsilnieks trimdā, Akadēmiskā Dzīve, nr. 25, 1983

Arnolds  Aizsilnieks: Dzīves šūpotnēs. Atmiņas, Daugava, Stokholma, 1979

Andrievs Ezergailis: Vēl viens kapitāldarbs, Jaunā Gaita nr. 72, 1969

Bruno Kalniņš: Arnolds Aizsilnieks 80-gadnieks, Brīvība, nr. 2, 1978