Arvīds Norītis -

Arvīds Kārlis Norītis – mūziķis, kas bija nepielūdzams augsto muzikālo prasību ziņā. Par viņu raksta Lūkass T. Rozītis.

Arvīds Norītis piedzima 1902. gada Ziemassvētku vakarā, ģimenē, kur mūzika bija lielā cieņā. Norīša tēvs Eduards bija iekārtojis kurpnieka darbnīcu Rīgā, Elizabetes un Baznīcas ielas stūrī; turpat pagraba dzīvoklī mitinājās visa ģimene. Māte Emīlija pieņēma šūšanas darbus, audzināja un apmācīja mazo Norīti.

Jau četru gadu vecumā Arvīds iemācījās veikli spēlēt ermoņikas un cītaru un septiņu gadu vecumā sāka mācīties vijoļspēli. Gadu vēlāk notika viņa pirmā publiskā uzstāšanās. Ne velti Norītis tika uzskatīts par brīnumbērnu.

1912. gadā zēns iestājās Rīgas Pirmajā mūzikas institūtā, pēc tam viņu uzņēma jaundibinātajā Latvijas Konservatorijā vijoles klasē. Jau pēc trim gadiem Norītis konservatoriju beidza kā pirmais un vienīgais tā gada absolvents. Komponists Jānis Zālītis audzēkņa spēli novērtēja šādi: “Norīša vijoles valoda neapbur, bet valdzina ar savu tīro un dzedro skaņu plūsmu. Ne vīna karstā reiba, bet avotu nektāra veldze un šķīstais vilinājums.” Pateicoties skolas izcilajai rekomendācijai, Kultūras fonds piešķīra Norītim stipendiju studijām Berlīnē un pēc tam vēlreiz deva atbalstu braukt mācīties uz Parīzi.

1918. gadā tīfa epidēmijā mira Norīša tēvs, un jaunais mūziķis saprata, ka jāstrādā, lai pelnītu iztiku sev un ģimenei. Viņš piespēlēja vijoli Rīgas kinematogrāfos, bija vijolnieks konservatorijas stīgu kvartetā un spēlēja Latvijas Nacionālās operas (LNO) orķestrī. Latvijas Radiofonā Norītis rūpējās par mūzikas atskaņojumiem un kļuva par radiofona orķestra pirmo koncertmeistaru.

Meklējot jaunas karjeras iespējas, 1928. gadā Norītis devās uz Austrāliju. Stāsta ceļa biedrs, pianists Vilis Ilsters: “Mēs atbraucām trīs — vijolnieks Arvīds Norītis, čellists Ēvalds Berzinskis un es. Toreiz Austrālija pēc emigrantiem necentās. Ceļš bija jāmaksā katram pašam un iebraucot vajadzēja uzrādīt naudu. Par Austrāliju zinājām maz, bet izvēlējamies tieši to. No visiem trim ceļotājiem tikai Norītis varēja saprasties angliski. Neilgi pēc ierašanās dabūjām darbu 3LO radio raidītājā. Vēlāk spēlējām uz skatuves Melburnas Tivoli teātrī. Direktors teica, ka latviešu vārds te nav populārs. Pazina gan slavenus krievu pianistus, kas brauca viesoties, tāpēc prasīja visiem uzdoties par krieviem, un lai krieviskojot arī vārdus un uzvārdus. Tā radās Vassily llsters un Ivan Berzinsky. Norītis gan palika latvietis.”

Norītim piedāvāja kļūt par Melburnas Valsts teātra simfoniskā orķestra koncertmeistaru, bet neilgi pēc tam sākās lielā pasaules saimnieciskā krīze, un viņš atgriezās Latvijā.

Latvijā Norītis kļuva par mācībspēku Latvijas Konservatorijā, kur vadīja vijoles, stīgu kvarteta klasi un studentu simfonisko orķestri. Viņa students Arvids Jansons, Ļeņingradas Filharmonijas diriģents un pasaules slavenā diriģenta Mariss Jansona tēvs, par viņu raksta: “Norītis bija mans labākais skolotājs. Par to, ko esmu veicis, man jāpateicas viņam.”

Allaž strādīgais Norītis šajā periodā bija vēl arī koncertmeistars un spēlēja vijoli vairākos Latvijas un Baltijas orķestros, kā arī pēc jaunā direktora lūguma vadīja LNO orķestri.

1944. gada rudenī Norītis ar sievu Vilmu kā bēgļi nonāca Blombergas nometnē Vācijā. Tur viņš ar citiem pēc kultūras izsalkušiem latviešu mūziķiem izveidoja “Latviešu stīgu kvartetu”. Kvarteta pirmais koncerts notika 1945. gada 17. jūnijā, un pēc tam sekoja ap simts koncertu gadā. Kopā viņi nospēlēja vairāk kā 450 koncertu visā pēckara Ziemeļrietumeiropā. Mūzikas kritiķi “Latviešu stīgu kvartetu” pat ierindoja tā laika pasaules pirmajā piecniekā. Norītis ņēma arī aktīvu līdzdalību Pirmo DP Dziesmu dienas rīkošanā Fišbahā, 1946. gada 30. jūnijā.

No Vācijas Norītis ar ģimeni 1950. gadā izvēlējās doties uz Zviedriju, jo tā bija tuvāk Latvijai. Tur viņš Vesterosas mūzikas skolā iekārtojās par pedagogu. 50. gados Norītis bija Vesterosas simfoniskā orķestra diriģents. Norītim šis bija smaga darba periods, jo Vesterosas pilsētas orķestris būtībā bija tikai mūzikas mīļotāju pulciņš. Ar savu pieredzi, neatlaidību un dzelžainajām prasībām Norītis pacēla orķestra līmeni tik tālu, ka koncertos viņi uzstājās ar starptautiski slaveniem māksliniekiem. Tomēr zviedru mūziķi nemitīgi protestēja pret Norīša pārāk augstajām prasībām, un darbu orķestrī viņš 1961. gadā bija spiests atstāt.

Kad 1964. gadā Leons Reiters izlēma doties atpakaļ uz Latviju, Norītis ar prieku pārņēma Reitera kora vadību Stokholmā. Viņš diriģēja kopkori Otrajos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hannoverē 1968. gadā un Pirmajās Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienās Visbijā 1979. gadā.

No 1963. gada Norītis sāka regulāri viesoties Latvijā. Tur viņš apmeklēja koncertus, klausījās skaņu ierakstus, vērtēja topošos vijolniekus, pat noklausījās konservatorijas absolventus un izteica prieku un gandarījumu par dzimtenes jauno mākslinieku sasniegumiem.

Laulībā ar Latvijas Nacionālās operas koristi, suflieri un režisora palīdzi Mildu Veidenbaumu-Norīti piedzima dēli Ilmārs un Uldis. Ģimenē ar otro sievu, baletdejotāju Vilmu Milliju Norīti izauga trīs jaunākie Arvīda Norīša dēli – Ainis Imants, Dainis un Gunārs.

Arvīds Kārlis Norītis mira 1981. gada 2. jūlijā Vesterosā. Vēlāk tajā pašā gadā pelnu urna tika pārapbedīta Pirmajos Meža kapos Rīgā, līdzās viņa brāļa – izcilā, bet pāragri mirušā mākslinieka Oskara Norīša atdusas vietai.